Ūdens analīzes — kā tās tulkot?

Ūdens, ko lietojam uzturā un mājsaimniecībā, kvalitātei jāatbilst MK noteikumiem „Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība”. Laboratorijas analīzē izšķir divas daļas: mikrobioloģisko analīzi, kurā pārbauda slimību izraisošu mikroorganismu klātbūtni, un ķīmisko analīzi, kas parāda ūdenī izšķīdušo vielu sastāvu. Dziļurbumu ūdeņos mikrobioloģiskā piesārņojuma iespējamība ir neliela, tāpēc privātmāju urbumiem galvenā uzmanība parasti jāpievērš ķīmiskajiem rādītājiem — īpaši dzelzij, mangānam, cietībai un slāpekļa savienojumiem.

Saņemot analīžu rezultātus, katram rādītājam ir norādīta izmērītā vērtība un pieļaujamā norma. Šis raksts palīdzēs saprast, ko katrs rādītājs nozīmē un par ko liecina novirzes.

Pieļaujamās normas

Rādītājs	Pieļaujamā norma
Mikrobioloģiskie rādītāji
Escherichia coli	0/100 ml
Koliformas baktērijas	0/100 ml
Zarnu enterokoki	0/100 ml
Ķīmiskie rādītāji
Elektrovadītspēja (EV)	2500 µS/cm (20 °C)
Ūdeņraža jonu koncentrācija (pH)	6,5–9,5
Amonijs (NH₄⁺)	0,50 mg/l
Permanganāta indekss (oksidējamība)	5,0 mg/l O₂
Sārmainība (HCO₃⁻)	nav normēta*
Hlorīdi (Cl⁻)	250 mg/l
Sulfāti (SO₄²⁻)	250 mg/l
Nitrāti (NO₃⁻)	50 mg/l
Nitrīti (NO₂⁻)	0,50 mg/l
Kālijs (K⁺)	nav normēts*
Nātrijs (Na⁺)	200 mg/l
Kalcijs (Ca²⁺)	nav normēts* (ieteicams līdz ~128 mg/l)
Magnijs (Mg²⁺)	nav normēts*
Dzelzs (Fe kop.)	0,20 mg/l
Mangāns (Mn²⁺)	0,05 mg/l
Citi rādītāji
Duļķainība	3,0 NTU
Krāsa, garša, smarža	pieņemama patērētājam

* šiem joniem maksimāli pieļaujamā koncentrācija noteikumos nav noteikta.

Ko nozīmē katrs rādītājs

Mikrobioloģiskie rādītāji

Ūdens drošību pārbauda, nosakot bakteriālā piesārņojuma indikatororganismus — E. coli, kopējās koliformu baktērijas un enterokokus. To klātbūtne dzeramajā ūdenī nav pieļaujama. Ja paraugā konstatē koliformas baktērijas, tas liecina par nepietiekamu ūdens attīrīšanu vai otrreizēju piesārņošanu padeves tīklā; enterokoki norāda uz piesārņojumu ar virszemes notekūdeņiem.

Elektrovadītspēja (EV)

Raksturo ūdenī izšķīdušo sāļu — kopējo jonu — koncentrāciju: jo vairāk izšķīdušo sāļu, jo lielāka elektrovadītspēja. Tas ir labs kopējā piesārņojuma līmeņa indikators. Mājsaimniecībai vislabākais ir ūdens ar vadītspēju zem ~1100 µS/cm; noteikumu maksimālā robeža ir 2500 µS/cm.

Ūdeņraža jonu koncentrācija (pH)

Parāda ūdens skābuma vai sārmainības pakāpi. Ja pH ir zem 6,5, ūdens ir skābs — tas bojā caurules, santehniku un boilerus (par to liecina zaļganie notecējumi uz izlietnēm). Ja pH pārsniedz 9,5, ūdens ir pārlieku sārmains — tas izraisa duļķainību, nogulsnes un vājina dezinfekcijas līdzekļu efektivitāti. Vērtība ārpus 6,5–9,5 robežām pati par sevi liecina, ka ūdens ir piesārņots.

Amonijs (NH₄⁺)

Vidē nonāk no mēslojuma un augu un dzīvnieku atlieku sadalīšanās. Mēreni paaugstināts amonija saturs veselam cilvēkam būtisku risku nerada, taču tā klātbūtne ir svarīgs svaiga piesārņojuma indikators — tā norāda uz organisko vielu sadalīšanos vai notekūdeņu ieplūdi.

Permanganāta indekss (oksidējamība)

Skābekļa daudzums, kas nepieciešams organisko piemaisījumu oksidēšanai ūdenī. Jo lielāks permanganāta indekss, jo vairāk ūdens ir piesārņots ar augu un dzīvnieku izcelsmes organiskajām vielām (trūdvielām).

Sārmainība un hidrogenkarbonāti (HCO₃⁻)

Hidrogenkarbonāta joni ir dominējošie vairumā Latvijas ūdeņu — tie rodas, šķīstot karbonātiežiem (dolomītam, kalcītam). Kalcija un magnija hidrogenkarbonāti ir galvenie “vaininieki” katlakmens veidošanā, ūdeni karsējot. Ja sārmainība ir pārāk zema, sākas metāla daļu korozija; ja pārāk augsta — ūdens kļūst duļķains.

Hlorīdi (Cl⁻)

Minerāli, kas nelielā daudzumā nepieciešami ikvienam organismam. Ja hlorīdu ir pārāk daudz (simtos mg/l), ūdens kļūst sāļš un pastiprinās ūdensvada korozija.

Sulfāti (SO₄²⁻)

Dabā plaši sastopamas, ūdenī labi šķīstošas vielas; vislielākais dabiskas izcelsmes sulfātu daudzums ir tieši gruntsūdeņos. Sulfāti ir maztoksiski — veselību ietekmē tikai koncentrācija virs 500 mg/l, kas var radīt gremošanas traucējumus. Liels sulfātu saturs piešķir ūdenim rūgtenu piegaršu un veicina cauruļvadu koroziju.

Nitrāti (NO₃⁻) un nitrīti (NO₂⁻)

Slāpekļa cikla joni, kas ūdenī nonāk galvenokārt no lauksaimniecības (minerālmēsliem) un notekūdeņiem. Paaugstināts saturs raksturīgs seklām akām un spicēm intensīvas lauksaimniecības zonās. Nitrīti ir nopietns piesārņojuma indikators — tie bloķē hemoglobīnu un traucē organisma apgādi ar skābekli, tāpēc to norma ir stingra (0,5 mg/l). Nitrāti organismā var pārvērsties nitrītos, un ilgstoša liela deva paaugstina onkoloģisko saslimšanu risku.

Kalcijs, magnijs un ūdens cietība

Kalcija un magnija jonu daudzums veido ūdens cietību — tieši tā ir atbildīga par katlakmeni tējkannā, apkaļķotiem sildelementiem un lielāku veļas pulvera patēriņu. Cietība noteikumos nav normēta, bet ir ieteikumi:

mmol/l	mg/l CaCO₃	Cietības grādi (°dH)	Vērtējums
0–0,7	0–70	0–4	ļoti mīksts
0,7–1,4	70–140	4–8	mīksts
1,4–2,1	140–210	8–12	mēreni ciets
2,1–3,2	210–320	12–18	diezgan ciets
3,2–5,4	320–540	18–30	ciets
> 5,5	> 550	> 30	ļoti ciets

Optimālais cietības lielums mājsaimniecībā ir aptuveni 1–2 mmol/l. Pārrēķinot no ieteicamā kalcija karbonāta daudzuma, vēlamā kalcija jonu koncentrācija ir aptuveni 48–112 mg/l, maksimāli — ap 128 mg/l.

Dzelzs (Fe)

Pazemes ūdenī, kas nesatur skābekli, dzelzs ir izšķīdusi un ūdens no krāna sākumā var būt dzidrs, bet, saskaroties ar gaisu, tas iekrāsojas un veido rūsganas nogulsnes. Ūdens garša un izskats mainās jau pie ~0,3 mg/l. Paaugstināta dzelzs koncentrācija veicina cauruļu koroziju, rada labvēlīgus apstākļus dzelzs baktēriju augšanai un piešķir ūdenim metālisku piegaršu. Latvijā vidējā dzelzs koncentrācija pazemes ūdeņos ir ap 1,17 mg/l — tāpēc atdzelžošanas filtrs ir visbiežāk vajadzīgā ūdens attīrīšanas iekārta privātmājās. Veselībai bīstama dzelzs šādās koncentrācijās nav — problēma ir garša, krāsa un tehnika.

Mangāns (Mn²⁺)

Zemes garozā plaši sastopams metāls, parasti kopā ar dzelzi. Skābekļa iedarbībā veido nešķīstošus oksīdus — brūnganmelnus nosēdumus uz traukiem un santehnikas, brūnus traipus uz veļas. Tāpat kā dzelzs, mangāns galvenokārt ietekmē ūdens garšu un sadzīves tehniku, nevis veselību.

Duļķainība, krāsa, garša un smarža

Organoleptiskie rādītāji, pēc kuriem ūdens kvalitāti novērtē pats patērētājs. Dzeltenu krāsu parasti rada trūdvielas vai dzelzs, “puvušu olu” smaku — sērūdeņradis. Novirzes šajos rādītājos gandrīz vienmēr norāda uz kādu no iepriekš aprakstītajām ķīmiskajām problēmām.

Ko darīt, ja rādītāji pārsniedz normu?

Lielākā daļa tipisko problēmu — dzelzs, mangāns, cietība, duļķainība — ir atrisināmas ar pareizi izvēlētu ūdens attīrīšanas iekārtu. ReWater palīdzēs gan noorganizēt ūdens analīzes akreditētā laboratorijā, gan izvēlēties un uzstādīt piemērotu filtrāciju. Par to, kādas analīzes jāveic jaunam urbumam un kādi dokumenti tam nepieciešami, lasi rakstā “Kas jāzina par urbuma dokumentiem?”.

Raksts sagatavots, izmantojot ķīmiķes Daigas Kumpiņas apkopotos materiālus par ūdens analīžu tulkošanu.